Picas pirmsākumi – no vienkārša ēdiena līdz pasaules slavai

Pica nenoliedzami ir viens no iemīļotākajiem ēdieniem visā pasaulē. Lai gan mūsdienās pica visbiežāk tiek saistīta ar itāļu virtuvi, īpaši neapoliešu stilu, tai patiesībā ir bagāta un aizraujoša vēsture, kas sniedzas gadsimtiem senā pagātnē.

Pirmsākumi un vēsture

Picas pirmsākumi meklējami tūkstošiem gadu senās civilizācijās, kuras cepa vienkāršus mīklas plācenīšus ar dažādām sastāvdaļām. Piemēram, Senajā Ēģiptē plācenīši bija uztura pamatelements, ko bieži papildināja ar piedevām, piemēram, garšaugiem un olīveļļu. Līdzīgi Senajā Grieķijā bija populārs ēdiens ar nosaukumu “plakous”. Tas bija plācenis, kas bagātīgi pārklāts ar garšaugu, sīpolu, ķiploku un dažreiz arī siera maisījumu. Šis ēdiens bija ne tikai garšīgs, bet arī pieejams un viegli pagatavojams, padarot to populāru.

Tikmēr Senajā Romā maiznieki gatavoja picas versiju, kas pazīstama kā “pinsa”, un to bieži uzskata par mūsdienu picas priekšteci. Pinsa tika gatavota no kviešu, miežu un prosas mīklas, ko pārklāja ar dārzeņiem, garšaugiem un sieru.

Līdzīgi kā pica, arī citas nozares un industrijas gadsimtu laikā ir attīstījušās un mainījušās.  Tiešsaistes kazino https://www.optibet.lv/casino ir piedzīvojis līdzīgu attīstības ceļu, jo vēl pavisam nesen spēles varēja baudīt tikai noteiktās kazino zālēs, bet nu tās ir pieejamas tiešsaistē no jebkuras vietas pasaulē.

Neapoles pica un Margarita

Pica, kādu mēs to pazīstam šodien, radās rosīgajos Neapoles rajonos Itālijā 18. un 19. gadsimtā. Neapole bija plaukstoša ostas pilsēta. Ielu tirgotāji sāka pārdot mīklas plācenīšus ar dažādām sezonālajām sastāvdaļām, piemēram, tomātiem, ķiplokiem, eļļu, anšoviem, sieru, kas tika cepti malkas krāsnīs.

Atšķirībā no iepriekš gatavotajiem mīklas plācenīšiem, Neapoles picu gatavoja no raudzētas kviešu mīklas, kas ar rokām tika izstiepta plānā kārtā. Tomātu, svaigas mocarellas un aromātiska bazilika izmantošana piešķīra picai garšas profilu, kas vēlāk definēja itāļu virtuvi visā pasaulē.

Pasaules slavu Neapoles pica ieguva pēc tam, kad karaliene Margarita apmeklēja Neapoli. Ziņkārīga par šo unikālo ēdienu, ko baudīja viņas pavalstnieki, viņa izteica vēlmi nobaudīt picu. Karalienei īpaši garšoja pica ar tomātu pastu, sieru un baziliku, kas mūsdienās tiek dēvēta par “Margaritu”.

Picas globālā izplatība un slava

Picas globālais fenomens sākās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad miljoniem itāļu emigrēja uz ASV. Migranti līdzi atveda arī savas kulinārijas tradīcijas, tostarp picu, kas tolaik ārpus Itālijas dienvidiem bija nepazīstams ēdiens.

Pilsētās ar lielām itāļu kopienām, piemēram, Ņujorkā, Čikāgā, Filadelfijā un Bostonā, sāka pārdot picu. Pirmā zināmā picērija ASV, Lombardi’s, tika atvērta Ņujorkā 1905. gadā un darbojas joprojām. Lai gan pica bija pieejama arvien plašākā teritorijā, to joprojām pārsvarā izvēlējas cilvēki ar Itāļu saknēm.

Otrais pasaules karš, pēckara ekonomiskā izaugsme un pieaugošā urbanizācija veicināja restorānu un ātrās ēdināšanas kultūras paplašināšanos, veicinot arī picēriju attīstību.

Laika gaitā Amerikā parādījās dažādi reģionālie picas veidi:

• Ņujorkas stila pica – izstrādāta 20. gadsimta sākumā, iedvesmojoties no Neapoles picas, bet pielāgota masveida ražošanai un ātrai apkalpošanai. Tā bija liela un plāna, tika cepta klāja krāsnīs un bieži pārdota pa šķēlēm. Ņujorkas picai tikai izmantotas pavisam vienkāršas sastāvdaļas – tomātu mērce, mocarella, pepperoni, sēnes vai desa. A
• Čikāgas stila dziļās picas – šis picas veids tika radīts 1940. gados, un tā bija ar biezu, sviesta pamatni un augstām malām. Šī pica tika gatavota pannā un to pildīja ar sieru, un citām piedevām.

Pica ir kļuvusi par vispasaules fenomenu un noteikti varam teikt, ka tas ir viens no populārākajiem ēdieniem visā pasaulē. Tās pirmsākumi meklējami pirms vairākiem tūkstošiem gadu, tomēr, picu, kā mēs to pazīstam mūsdienās radīja Neapolē.